Mājaslapa šobrīd ir izstrādes stadijā un informācija tiek papildināta
Latviski

TVNET.LV: Viļakas romu "baronese" Rasma Zaharenko

Savus tautiešus viņa dēvē par "romīšiem" un uzrunājot saka "saulīt". Rasmas Zaharenko tēvs bija vietējās kopienas "barons", bet viņa ir romu mediatore, kurai Viļakas romi lūdz palīdzību, kad jākārto "papīri", jātiek pie daktera, jumts caurs vai bērns skolā jāpalaiž.

Raksta autore: Evija Hauka, TVNET žurnāliste

Izglītota un enerģiska, viņa tur rūpi par saviem tautiešiem, kuri kļūst bezpalīdzīgi, kad jāiet uz iestādēm un jāklauvē pie ierēdņu durvīm.

Trīsarpus stundu ilgais brauciens no Rīgas līdz Viļakai paiet nemanot. Daba laiski mostas pavasarim - pelēkais vēl plašiem triepieniem, dzērves staipa kājas kā dejotājas pirms priekškara vēršanās. Aiz uzkalna jau manāmas mazās pierobežas pilsētas baznīcu smailes. Māras zeme - tā savu novadu dēvē romi, kas te dzīvojuši daudzas paaudzes.

No sudrabotas automašīnas izkāpj smalka sieviete gaišiem matiem, brūnām acīm, mugurā viņai sniegbalts, pieguļošs kostīms, rokās tumšsarkana roze.

"Sveika, saulīt, jūs tik tālu ceļu braukuši," viņa man dod puķi, izkausējot formālās iepazīšanās stingumu.

Rasma Zaharenko ir Viļakas romu mediatore - cilvēks, kuram tautieši prasa padomu un palīdzību visās dzīves situācijās, tilts starp romiem un pārējo pasauli, mūsdienu romu "baronese". Un ne velti, vietējās kopienas "barons", ieredzēts un respektēts, bija viņas tēvs. Rasma tikko atgriezusies no Balviem, kur pie dakteriem izvadājusi Lidiju, kas, līdzīgi kā daudzi romi, pati netiek galā ar sociāliem jautājumiem.

Meitenei pie vīra jāiziet kā jaunavai

"Te viss ir harmonisks, cilvēka mēram un labsajūtai piemērots." Tā reiz par Viļaku - kādreizējo Marienhauzenu - grāmatā "Latgale un tās ļaudis" rakstīja profesors Pēteris Zeile. Pilsēta tiešām tik liela, ka plaukstā var saņemt. Pat nepaspējam sākt sarunu, kad jau esam šūšanas darbnīcā, kur strādā romu sievietes. Šūšanas darbnīca atrodas vēsturiskā ēkā, kur pirmās Latvijas laikā atradās ebreju veikaliņš. Karš bija tikko iesācies, kad 1941. gadā nacisti nošāva visus 520 Viļakas ebrejus. Padomju laikos te bija gaļas, tad saimniecības preču veikals. Tak-tak, klaudz šujmašīnas, merino vilnas audumu pārvēršot termoveļā. Zviedru uzņēmuma "Artex Latvia" Viļakas filiālē strādā 28 šuvējas, trīs no viņām romu tautības. "Paldies Agnesei, ka viņa dod darbu mūsu romu sievietēm," cauri dunoņai sauc Rasma.

Temperaments karsts, rokas ātras, ja strādā - tad ļoti akurāti, ja nestrādā, tad nemaz. Tādas esot romietes.

Darbs pie šujmašīnas nav no vieglajiem - jāšuj ātri, precīzi - bez talanta un prasmēm nesanāks. Lai nopelnītu vairāk par minimālo algu, krietni jāpacenšas.

26 gadus vecā Solvita ir smaidīga, smalka romu sieviete. Viņa nav precējusies, kas romu vidū ir retums, jo meitenes pie vīra iziet ātri - senāk 15, 16 gadu vecumā. "Pie mums pieņemts, ka meitene pie vīra iziet kā jaunava. Ja samelos, vīrs aizsūtīs mājās," iestarpina Rasma. Jā, jā, ko es brīnos, tā esot arī mūsdienās! Darbnīcā Solvita sākusi strādāt nesen, patīkot. Pirms tam jaunā sieviete strādājusi sociālās aprūpes centrā, kur darbs bijis emocionāli smags.

Solvita atgriežas pie darba, bet mazā uzņēmuma vadītāja Agnese Lūse stāsta, ka jaušams darba roku trūkums, lai gan pilsētā bezdarbnieku netrūkst. Viņa dzimtajā Viļakā atgriezusies pēc 20 gadiem Rīgā.

Atvilinājis miers un daba, jo Rīgā "sienas skrien virsū", bet attālums līdz galvaspilsētai "mūsdienās vispār nav nekas".

Sieviete saka, ka mazpilsētā sapni par lielām mājām dabas klēpī īstenojuši ne mazums rīdzinieku, jo cenas te atšķirībā no Pierīgas ir pilnīgi normālas.

Karstu sirdi, vēsu prātu

Ejam uz pilsētas domi, kas pēc Viļakas pievienošanas Balvu novadam sarukusi pārvaldē. Lielā ēka ar kolonnām spocīgi tukša. Parka centrā kā zemē nomests konfekšu papīrs zeltaini spīguļo padomju karavīrs. Ko tas te vēl dara?

Pa ielu mums garām aizbrauc lielas, veco laiku ragavas, kurās iejūgts zirgs. Ragavās salmos, kā aizlaikos, sēž Alberts Miķelis - viens no Viļakas romiem. Kāpēc pavasara plaukumā jābrauc pa pilsētu ragavās, uzzināšu vēlāk.

"Tagad tikai ar karstu sirdi un vēsu prātu," galvu pašūpo Rasma. Sajūta pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā ir biedējoša, jo līdz agresorvalsts robežai cauri mežam nepilni 7 kilometri. "Jādomā pozitīvi, jo sliktais ātri pielīp," saka romu mediatore. Bet sliktajam ļauties nevar, jo Rasmai jādomā par "saviem romiņiem", kā viņos tos dēvē. Viņa ar Lidiju pārmij pa teikumam romu valodā, kas skanīgi ripo kā uz galda izbērtas stikla krelles. Saprast gan neko nevar. Viļakas 65 romi turas pie vecajām tradīcijām un ģimenē runā tikai romu valodā.

Būt par mediatoru nozīmē darīt visu - pie Rasmas vēršas, ja bankā jāatver konts, jādabū kāds "papīrs", jāiet pie ārsta vai jāpiesakās kursos. Kāpēc romiem vajadzīgs mediators - starpnieks starp viņiem un ārpasauli? "Lai viņi iekļautos sabiedrībā un netiktu atstumti.

Viņi uzticas tikai romu cilvēkam; ja atnāks latvietis, "noēdīs ar visiem zābaciņiem" - sadarbība neveidosies.

Lai uzklausītu, jābūt iecienītam, zināmam cilvēkam," viņa skaidro. Kāpēc romi, kas simtiem gadu dzīvo starp mums, aizvien pa īstam nav integrējušies, saglabājot "mūžīgo klejotāju" auru? "Tāpēc, ka roms politikā neiet, romiem ir sava kultūra, noslēgta kopiena."

Rasma uzslavē pašvaldību: neko neatsaka, palīdz, kā var, - lūk, tikko ar mašīnu "romiņu" pie ārsta aizveda, kā karali, līdz pašām durvīm. Savukārt šī brīža aktualitāte ir ūdens un kanalizācijas ievilšana romu mājokļos, ko risina Viļakas pārvalde.

Mēs savā Māras zemītē!

"Čigāniem svarīgi ievērot tradīcijas," naski gatavojot kafiju savā glīti izremontētajā kabinetā, saka Rasma. Viena to tādām ir tradicionālais čigānu ēdiens "Marikļa" - uz plīts cepti plāceņi ar jēra gaļu. "Romu tradīcijas izpaužas dziesmās un dejās, jo romu cilvēkam tā dzirksts ir iekšā - tikko piedzimis viņš jau prot dziedāt un dejot. Tas ir talants un mūzikas izjūta - kad ejam uz skatuves, mums pat trenēties nevajag." Rasma stāsta, kā 8.aprīlī - Starptautiskajā Romu dienā ar jaunāko meitu Jūrmalā nodejojušas romu polku.

Starptautiskās Romu dienas ietvaros, 8.aprīlī, Sieviešu sadarbības tīkls Jūrmalā organizēja pasākumu sieviešu līdzdalības veicināšanai un kapacitātes celšanai “SĀRE KHETENE”. Tajā piedalījās gan aktīvās romu sievietes, gan arī integrācijas jomas pārstāvji, lai mijiedarbotos un meklētu iespējas un rastu risinājumus romu sieviešu dzīves kvalitātes paaugstināšanai. Sieviešu sadarbības tīkls jau vairāk kā piecus gadus aktīvi darbojas romu kopienas integrācijas jautājumos, organizējot aktivitātes gan nacionālā, gan starptautiskā mērogā.

Interviju tālāk lasi portālā TVNET.LV<<

Intervijas daļēja publikācija saskaņota ar TVNET redakciju. Intervija tapusi ar Sieviešu sadarbības tīkla atbalstu.

Sieviešu sadarbības tīkla darbu sieviešu interešu aizstāvībā atbalsta Norvēģija, Islande un Lihtenšteina projekta “Sieviešu iesaiste savu interešu aizstāvībā” ietvaros. Aktualitātes tapušas ar Aktīvo iedzīvotāju fonda atbalstu.