Šā gada 10.-11.oktobrī Sieviešu sadarbības tīkls piedalījās jau 24. WAVE konferencē, kura norisinājās Čehijas Republikā. Konferences paneļdiskusiju laikā tika apspriestas šī brīža aktualitātes saistībā ar vardarbību ģimenē, vardarbību pret sievietēm un bērniem.
Diskusijas ietvēra gan likumdošanas aktualitātes dažādās valstīs, jaunos izaicinājumus, sadarbības mehānismus ar nevalstisko sektoru, vardarbības upuru iesaisti, problēmas, kas izgaismojušās pēdējā laika krīzēs.
Vēl joprojām vardarbību vidēji piedzīvo katra trešā sieviete, puse no viņām - kopā ar bērniem. Šī statistika ir tikai aisberga redzamā daļa, jo par lielāko daļu vardarbības nemaz netiek ziņots. Diemžēl, sievietēm bieži bīstamākā vieta, kurā atrasties, ir tieši mājas. Tiek minēts, ka vēl joprojām pretrunīgi tiek vērtēts, ka bērnu sišana ir jāsauc par vardarbību. Tajā pašā laikā bieži tieši bērni ir tie, kuru vārdā sievietes meklē aizsardzību un atbalstu.
Vardarbības izskaušana ir cilvēktiesību jautājums, kas lielā mērā tiek uzskatīta par valsts atbildību. Kā primārais, ko valsts var darīt, lai risinātu šos jautājumus ir starptautisko standartu pieņemšana un pilnvērtīga ieviešana. Jebkurā gadījumā arī tas ir tikai pirmais solis, kas jau šobrīd ir būtiski apgrūtināts, ņemot vērā dažādu grupu iebildumus, tai skaitā, pat dezinformācijas kampaņas. Tiek pievērtas acis uz to, ka visām valstīm ir pienākums aizsargāt pret vardarbību, bet nav īsti skaidrs kā to darīt. Tieši starptautiskās normas sniedz šīs atbildes, veidojot vienotu pieeju un dodot iespēju rīkoties visām pusēm, kas iesaistītas vardarbības izskaušanā.
Domājot par likumdošanas uzlabojumiem ir jāņem vērā, ka bieži likumi ir novecojuši un tie ir jāpārskata ņemot vērā, ka šobrīd ir daudz vairāk informācijas no Eiropas Savienības dalībvalstīm un no nevalstiskā sektora. Kā piemēri tiek minēti vardarbības ģimenē, izvarošanas definīcijas, kas ir nevienlīdzīgas un novecojušas visā regulējumā (piemēram, Čehija veidojot izvarošanas definīciju maina uzskatu, ka nav iespējama izvarošana laulībā, ka izvarošana ir tikai tad, ja upuris ir mēģinājis iebilst un pretoties un to bija nepieciešams pierādīt. Šobrīd tas tiek mainīts un fokuss ir uz piekrišanas neesamību, iekļaujot, piemēram arī to, ka izvarošana var notikt miegā). Ir jāpievērš uzmanība tam, ka vardarbības upurim šobrīd ir jāspēj orientēties visās likumdošanās normās, saprast, kur jādodas, kādas vispār ir atbalsta iespējas un kā pielāgoties katras iestādes piegājienam.
Pretēji tam, labā prakse būtu tieši vardarbības upuru iesaistīšana likumdošanas veidošanā no reālās dzīves un piedzīvotā perspektīvas. Ir būtisks atbalsts nevalstiskajam sektoram, jo tas vienlaicīgi var sniegt individuālu, uz upura vajadzībām balstītu pieeju un nodrošināt atgriezenisko saiti likumdevējam un citām iesaistītajām pusēm par to, ar kādiem izaicinājumiem saskaras vardarbības upuri un kas tieši, neskatoties uz to, ka ir uzrakstīts papīrā, nestrādā praksē. Lai to īstenotu ir jāpieņem, ka galvenokārt, likumus pieņem tie, kam ir salīdzinoši maz zināšanu par to, kā tieši šī vardarbība notiek. Līdz ar to, ir nepieciešama valstiska vēlme pievērsties šīs problēmas risināšanai. Ir jāievieš normas, tās jāuzrauga un jābūt gatavībai veikt uzlabojumus. Neviens nezina, kas ir labākais piegājiens, bet, ja nav iespējas par to informēt, tad tālāka virzība un attīstība nav iespējama.
Konferences ietvaros izskanēja arī labie prakses piemēri - efektīvas, ilgstošas sabiedrības izglītošanas kampaņas, tai skaitā, darbs skolās, apmācību īstenošana vienotas pieejas nodrošināšanai visiem iesaistītajiem, vardarbības upuru iesaistīšana darba grupās izstrādājot un vērtējot likuma normas, atbalsts nevalstiskajam sektoram, kas secīgi nodrošina atbalstu vardarbības upuriem kā arī nevalstiskā sektora sadarbība ar biznesu.
Konferencē uzsvērtais ir noderīgs un aktuāls arī Latvijā. Neskatoties uz to, ka pēdējo gadu laikā ir veikti būtiski uzlabojumi gan likumdošanā, gan atbalsta nodrošināšanā ir būtiski turpināt iesākto darbu un pievērsties pilnvērtīgai starptautisko standartu ieviešanai, atbalsta sistēmas stabilizēšanai un sabiedrības izglītošanai, lai mazinātu stereotipus, aizspriedumus un stigmu, kas saistīta ar vardarbības jautājumiem.
